Džungļu skaļajā klusumā — tur, kur cikāžu balsis, varžu kurksti, lapu čaboņa un elektrizētais gaiss jau ir kļuvis par daļu no tevis paša — klusumā, kas piedzimst no pārsātinājuma — tur, džungļu tumsā, jau bija sākuši skanēt icaros — Amazones dziedinājuma dziesmas.

Medicīna, Ayahuasca, Amazones Vītenis, pina vaļā savus vijumus, savas gaismas matu pīnes, auda dzīvības rakstus, pleta spārnus, "dragāja" un kratīja iekšas, mirgoja visās iespējamajās krāsās, delikātumā un ārprātā, tad izšķīda, ātrāk un dullāk vedot aizvien tālāk un dziļāk sevī, savā dzīvē un arīdzan citās dzīvēs, šajā un citās īstenībās. Laiks pienāca pavisam tuvu, nostājās acu priekšā, bija tikai šis mirklis, nekautrīgi kails, tad pārklājās ar visu citu, kas ir tikpat īsts, samulsināja, aizgriezās, atgriezās, vīteņoja tālāk. Ķermenis svīda, elpa klejoja, apziņa sašaurinājās un pletās, no apskaidrības ekstāzes līdz piepešai saskarsmei ar melnāko no melnākajiem, ar draņķu draņķi, viss sprāga, šķīda, vienojās un nojaucot radās.

Nelielajā, no niedrēm uzslietajā telpā skanēja Augu balsis, plūstošas no medicīnas sievas mutes, izdziedātas caur icaros. Ceremonijā vēlās un laiku grožos turēja Svētās Tabakas dūmi. Viss bija tumšs, biezs, svēts, attīrošs, tad nāvīgi-dzīvīgi gaišs, tik gaišs, ka acis to nespēja izturēt. Es atkal biju tur, īstenības laukā, savā iekšējā dārzā, Visumā, kur Saule vērš savus starus iekšpus, kur dzīslas dzen milzīgas, zaļas eņģeļtaures zieda lapas, kur kokiem saknes ir debesīs un lapotnes spoguļojas lapis lazuli dārgakmeņu ziluma ūdeņos.

Un tad Ayahuasca teica — skaties.

Viņai ir desmit gadu.

Es to zinu bez liekiem paskaidrojumiem — tā esmu es, šis brīdis ir īsts, tas ir bijis un ir.

Vecāki nav bijuši mājās gandrīz divas nedēļas. Māsai tobrīd ir četrpadsmit gadi. Rīsi. Auzu pārslas. Viss, ko vien var atrast atvilktnēs, ja rūpīgi un lēnītēm meklē vietās, kur sen jau viss pārmeklēts. Vecmāmiņai to nedrīkst stāstīt — viņai ir vāja sirds, mēs baidāmies, ka uztraukums un sāpes viņu nogalēs. Mēs zinām to tā, kā bērni zina lietas, ko neviens viņiem tieši nav bildis — no klusuma, no tā, kā pieaugušo acis raugās, kad visa kā ir par daudz un tikai daži centimetri šķir no brīža, kad vadzis lūzīs. Vecmāmiņai to nedrīkst stāstīt, vispār nevienam to nedrīkst teikt.

Kādu dienu ceļā no skolas, kur vispār nevienam to nedrīkst teikt, kāds svešinieks meitenei iedod naudu — piecus dālderus. Saka, ka monētas esot viņai izkritušas, viņš tikai salasījis un atdod. Meitēns nevēlas ņemt, jo skaidri zina, ka viņai "izkrist" nevarēja ne pušplēsts santīms. Svešinieks iespiež plaukstā naudu un pazūd betona blokmāju ieliņu līkločos.

Viņa nedodas uz pārtikas veikalu. Klusītēm un apņēmīgi meitene ar kājām kāto pāri tiltiem, aizvien tālāk un tālāk — līdz pat mazam veikaliņam, kur tirgo lietotas preces. Ceļš ir garš, kājas nosalušas, taču viņa iet. Bodītē viņa nopērk četras māla krūzītes ar zilām puķītēm.

Tēvs atnāk mājās. Meitene ieskatās viņam sejā — tā ir alkohola uzpūsta, dvangojoša seja. Taču tas ir viņas tēvs, pazudis divas nedēļas, tēvs, kuru meitēns ļoti mīl.

Viņa priekpilni atver durvis un, teju bez elpas pasniedz viņam kartona kasti ar četrām krūzītēm:

Viņš paņem kasti. Seja pārgriežas, caur uzburbušajiem vaibstiem zibenīgi izdiedzas dusmas, kauns, apmātība, izmisums, atskārsme, noliegums, maigums, riebums, niknums, tāds niknums. Rokas ceļas augšup. Triec kasti ar visām krūzītēm pret zemi. Triecienā ir milzu jauda. Meitenei ir ļoti bail. Trīs krūzītes sašķīst uzreiz. Viena paliek vesela, vien maliņa ieplīsusi.

Medicīna šajā brīdī mani turēja ilgi, ilgi. Lai es redzētu, patiesi un nudien. Šoreiz ne mācības, ne uzdevumus, ne vēstījumus. Ne šamaņa, glābēja, redzētāja, mistiķa un vēl sazin-kā-un-kāda vārdā.

Manis dēļ. Lai es redzētu meiteni, kura reiz iemācījās klausīties katrā troksnī, raudzīties katrā kustībā, gaidot, kad atkal mājās notiks nenovēršamais — kāds no vecākiem pazudīs. To, kura turēja, turēja sevi rokās, lai tikai mājās būtu miers, lai neviens nekur neaizietu, lai neaizietu, neaizietu. Meitēnu, kuras uzdevums ir turēt visu kopā, saturēt lauku, kamēr visi citi krīt, vemj, vārtās, pazūd, nesaprot, sēž pie krāsns mutes un runā par pašnāvību, dzer antidepresantus, uzdzer tiem vīnu, iet uz baznīcu, neiet uz baznīcu, mētājas, trīc, raustās un pāri visam — nezin, kas paši ir.

Un tad — vīzijā, bez brīdinājuma, bez loģiskas pārejas — parādās lidostas gaitenis. Cusco lidosta Andu kalnos. Viņš nāk pa gaiteni. Garš, kailu galvu, meklējošs.

Es skatos uz viņu un zinu. Mazā meitene raugās uz viņu un zina. Mušītu stāv blakus un ar savu melno tumsas apmetni apskauj šo mirkli.

Meitene ar zilajām krūzītēm rokās, sieviete Cusco lidostā — tās ir viens vesels. Abas atver durvis, abas sniedz sevi, abu viņu ziedu krūzītes top nomestas zemē. Un sašķaidītas.

Viena un tā pati kaste, sirds mirklis, ķermeņa saspringums, palīdzības lūgums visam un visiem. Viena un tā pati ticība, ka šoreiz būs citādi.

Dziedinājums bija kluss.

Es redzēju meiteni ar vienu krūzīti rokās — tai pašai nodauzīta maliņa. Apskāvu viņu un teicu: "Meitēn, es tevi redzu."

Chaski es par šo dziedinājumu nestāstīju. Kaut bijām mērojuši garu ceļu lejup, lejup džungļos, pie manas maestras, lai dziedinātu viņu, jo tā viņam bija vēstījušas vīzijas Indijā. Mirklis Andu kalnos, kad Q'eros ļaudis bija izlikuši manu Kokas lapu lasījuma rakstu un izbrīnā uzlūkojuši — tas vēl bija pārāk tuvu. Tas brīdis, kad inku svētajā Puma Orco kalnā viņš stāstīja, ka nemīl mani tā, kā teorētiski būtu jāmīl. It kā mīlestība nebūtu darbības vārds, bet gan kāda smadzeņu rievu izdēta instrukcija. Brīdis, kad dzirdējis, ko cilts ļaudis pareģojuši man un pats saņēmis vārdu Chaski, viņš jutās pazemots un istabā ilgi raudāja, neļaujot man viņam pieskarties un atkārtojot: "Tu to esi pelnījusi, tu esi pelnījusi," — kā mēģinādams sevi pārliecināt par kaut ko, ko šeit negribu izrunāt skaļi. Tas, ko viņš patiesībā juta, lai paliek viņā, es to uzklausīšu tad, kad pēc Zemes dzīves satiksimies Dvēseļu pirmstelpā.

Tāpēc nestāstīju ne par sevi, ne mazo meiteni, arī par Mušītu ne, jo nebija kam.

Pirmo reizi mūža es necentos bilst: "Tas, nekas. Viss ir kārtībā, tas nekas, ka tu biji pazudis. Mēs dzersim siltu tēju no krūzītēm ar zilām puķēm. Un viss atkal būs labi."

Vispirms es dzirdēju mostamies putnus. Viens, tad divi, tad viss mežs bija pilns rīta skaistuma. Caur koku lapotnēm vizēja gaisma — zaļa, mitra, dzīva. Ceremonijas telpa pamazām atgriezās no Visuma paša pārradīšanas centra un pārtapa par vietu, būvētu no niedrēm un koka dēļiem, par telpu, kurai ir jumts un kurā ir ļaudis, kas guļ, sēž vai klusi smejas.

Es sēdēju un klausījos.

Džungļi bija tādi paši kā vienmēr — un tomēr citi. Medicīna bija paveikusi savu darbu.

Pievēru acis — tūkstošiem ziedu, tumši mēļā krāsā, spulgiem zelta vidučiem, smaragdzaļām lapiņām, vīteņi, balti kaktusa ziedi, sīki zili džungļu ziedi, indes un indieves, veseli klēpji ziedu, stumbru, sakņu, lapu, veseli klēpji. Sniegti mazos māla trauciņos, manis rūpīgi vākti, gatavoti, vārīti. Simtiem stundu, kas nosēdētas mācoties turēt lauku, klausoties Medicīnā, dziedinot tuvākos un tālākos ceļiniekus.

Un te, pēc visa šī ceļa, man pasniegta manējā, manis pašas — tasīte ar sīkiem, ziliem ziediņiem.

Tomēr dzira, kas tajā ielieta, nebija salda. Katrs malks bija atziņa. Kā esmu lūgusi, lai mani redz citi, pati neredzot mazo, nedziedināto meitēnu sevī. Kā teikusi: "raugies, raugies!" un vienlaikus bijusies no tā "nepareizā", "biedējošā", kas ir Mušītu manī un ap mani. Kā cerējusi, ka kopā ar kādu beidzot būšu drošībā, meklējot balstu ārpusē — kaut drošās mājas esmu es pati. Māla krūzītē žļurkstošā atziņu dzira žāgēja un cirta atskārsmes — kā biju palikusi par ilgu tur, kur sen laiks iet, kā gribējusi par visām varītēm modināt tos, kas nevēlas tapt dziedināti. Kā nonicinājusi savu pašas dzīvības brīnumu.

Kā, kā, kā — katrs atziņas malks iegūlās ķermenī ar jaunu atskārsmes sūrumu. Tomēr tagad, visbeidzot, krūzīte bija mana, dzīve mana, ne citiem dzīvota, lai izvairītos no sevis, no ielūkošanās acīs tai, kurai visvairāk un pirmkārt to vajag.

Ceremonija, kas bija sākusies ilgus gadus pirms tam, pirms es satiku Chaski — džungļos vārot Medicīnu zem sekvojas koka, lūdzot par jaunu apziņu, par palīgu, par kādu, kas spēj stāvēt blakus — tā ceremonija tuvojās saslēgumam. Priekšā vēl bija daudz soļu, mājupceļš solījās būt garš, bet to, kas vienreiz ieraudzīts, vairāk nevar izlikties neredzam. Sevi nevar izlikties nezinām.

Ceremonija grasījās saslēgties — ne ar dramatisku pasauļu sadursmi, realitāti, kas izšķīst par vīlēm, nē, nē. Pat, ja man ārēji pēc tam tā liksies.

Ar vienu krūzīti ar zilu ziedu, ko beidzot varēju nolikt plauktā un nolemt — tā ir mana. Es pati sevi dzirdīšu, es pati sevi.

Un ar meiteni, kuru beidzot kāds — es pati — bija saredzējis.

Vēlāk, kādu laiku vēlāk, man Klusējošais Vējš pūšļos kādu stāstu no savām paša mājām — no cilts, ko dēvē par Mokasīnu Diedzēju cilti.

Redzi, teju katrā ciltī ir kāds, kura vārds nozīmē — Tas, kurš Skrien. Taču šajā ciltī ļaudis bija mazliet citādi — Mokasīnu Diedzēju cilts savu skrējēju nosauca par Koo-Koo-Lee jeb Atnes Mani Mājās.

Skrējējs bija kāds vīrs, kurš zināja katru meža līkumu, prata diebt pa sniegu arī tumsā, vāķīdams ziņas no viena ciema uz otru. Tāds bija viņa uzdevums. Tāds bija viņa vārds.

Reiz, kādā ziemā, aukstākā par visām, kas pieredzētas, cilts ļaudis sasirga — viens pēc otra. Cilvēki krita slimības gultās kā pupas no peļu pārgrauzta maisa — visapkārt kratījās drudzis, ložņāja vājums, ēnojās Nāve. Koo-Koo-Lee zināja, kur kaitei atrodama Medicīna. Vīrs gatavojās doties tai pakaļ. Taču pirms paspēja iziet pa durvīm — arī viņš nespēkā krita un nokrita, bums, badāc!

Viņa sieva stāvēja pie sliekšņa.

Viņa zināja ceļu — Atnes Mani Mājās viņai bija stāstījis savas takas un skaitījis noietos soļus. Reizēm ar vārdiem, citreiz ar savu ķermeni, to, cik noguris tas bija. Sieva zināja, ka Medicīna dīgst tālu, tālu. Un tas, kura Medicīnas somas ādās tās noslēptas, tas arī mita aiz apvāršņa. Ārā bija ziema, nakts, ceļš tāls. Tikmēr ciema vecajie pulcējās, lai rastu padomu — kurš dosies, kurš ies.

Tikmēr sieva klusītēm izslīdēja laukā — ārā pa durvīm un prom.

Viņa skrēja Koo-Koo-Lee ceļu, viņa brida takas, ko zināja tikai viņa vīra pēdas, pazina nāsis un redzēja acis.

Skrienot viņa neievēroja ne aukstumu, ne to, cik biezā sērsnā gūla sniegs. Viņa domāja tikai par vienu — atgriezties ar to, kas bija vajadzīgs, atnest Medicīnu. Visbeidzot viņa tika līdz kaimiņu ciemam un cilts dziedniekam — tam, kuram mazā saišķītī, dziļi ādās ievīstītas, bija noglabātas pareizās zāles. Un tad nekavējoties, ne mirkli nedomājot atpūsties, viņa skrēja atpakaļ — pie tiem, kuri bija slimības izvārdzināti un teju, teju varēja izlaist garu.

Sieva skrēja, skrēja, traucās, līdz beidzot priekšā parādījās mežmala, un aiz tās jau vīdēja viņas cilts apmetne. Taču tieši tur, tuvu, tuvu mājām, sieva paklupa un pamanīja savas kājas — tās bija pietūkušas, viens mokasīns pazudis sniegā. Aiz viņas mežā sārtoja asins piļu taciņa. Tomēr saišķītis ar Medicīnu bija drošībā — cieši piespiests pie Sirds. Kamēr sieva nebija ievērojusi savas asiņainās pēdas, tikmēr šķita, ka viņa var joņot mūžīgi. Taču tagad piepeši viss saguma un pēdējie spēki izplēnēja.

Viņa ieielpoja un izelpoja un, aizvien vēl gulēdama uz zemes, kliedza, cik vien bija viņas spēkos: "Atved Mani Mājās! Koo-Koo-Lee! Vīrs, mani ļaudis, nāciet, vediet mani mājās, es atnesu Medicīnu!"

Viņas balss skanēja pāri sniegotajam laukam, atduroties pret ciema namu sienām.

Vīrieši un sievietes, izdzirdot viņas balsi, sievas un vīri, kuri vēl turējās kājās un nebija slimības pievarēti, skrēja uz mežmalu.

Un tie atveda viņu mājās. Un tā pasniedza viņiem Medicīnu.

Ciema ļaudis izveseļojās.

Pateicībā par šo dāvanu, sieva saņēma vārdu — Wah-on-nay jeb Sieviete, kura atnes Rītausmu.

Kad Wah-on-nay nomira, vietās, kur viņas asiņainie mokasīni bija skāruši sniegu, izauga ziedi. Dzelteni, smalki — kā daiļi, sīki mokasīni. Kā Saules kurpītes, ko tā uzvelk savā rītausmā.